Julien un Mélanie

Astoņu gadu vecumā es gatavoju tagliatelles ar scampi, flambētas ar konjaku. Mans tēvs bija pavārs. Mājās smaržoja sviests un uguns. Kopš tā laika es neesmu atstājis plīti.

Es mācījos kulinārijas skolā. Ilgu laiku strādāju galvenokārt zālē. Virtuve palika mana kaislība, ģimenei, draugiem, vakaros un svētdienās. Tad nāca gastronomiskie restorāni Beļģijā. Tur es satiku Melāniju. Es nācu strādāt kopā ar viņu, un notika maģija. Tagad mēs esam vecāki diviem mīļiem bērniem.

Tad Šveice, pieczvaigžņu viesnīcas pie Lémana ezera, Leading Hotels of the World. Es arī mācīju praktiskās mākslas vienā no labākajām viesnīcu skolām pasaulē.

Es daudz ceļoju, ap sešdesmit valstīm, lai nogaršotu citas virtuves, citas kultūras, un to atvestu savā amatā.

Dārzs to visu papildina. Man patīk audzēt skaistus sezonas dārzeņus, bioloģiskus, un tos izcelt. Mērces un gaļa, to es vislabprātāk strādāju. Mani sirds ēdieni ir manas vecmāmiņas sautējumi, mūžīgas receptes, maigākas jēra kotletes, medījums, ko ļoti mīlu, un jūras veltes.

Man patīk arī gatavot kokteiļus ģimenei un draugiem. Svētki kļūst trakāki.

Šodien kopā ar Melāniju mēs atbraucam gatavot pie jums.

Esmu dzimusi Francijā, ģimenē, kur dzīvot citur jau bija daļa no stāsta. Mani vecvecāki dzīvoja Zairā, pēc tam Senegālā. Kad tēvs pārņēma vectēva amatu, mēs pārcēlāmies uz Senegālu. Tur es uzaugu un paliku četrpadsmit gadus.

Šī bērnība mani iezīmēja uz visiem laikiem. Agri satiku citas kultūras un citus dzīves veidus. Ceļot, atklāt, pielāgoties kļuva man dabiski.

Pēc Senegālas aizbraucu uz Beļģiju. Biju izvēlējusies viesnīcas un restorānus, mācījos viesnīcu skolā, un tur satiku savu vīru.

Pēc tam strādāju ļoti dažādās vietās. Gastronomiskajos restorānos, sabiedriskajā ēdināšanā, biedrībās, skolās. Iemācījos pielāgoties, bet galvenokārt sapratu, ka virtuve nav tikai tehnika. Tā ir komandas darbs, veids, kā nodot tālāk un sagādāt prieku.

Tad Šveice, kur turpināju restorānos un viesnīcās. Strādāju uz Lémana ezera tvaikoņiem. Īpaša pieredze, ar augstu servisa prasību. Biju arī ekstra skaistās mājās, Lausanne Palace un Hôtel des Trois Couronnes. Pēc tam pievienojos École hôtelière de Lausanne, skolai, ko pazīst visā pasaulē.

Aiz nosaukumiem mani veidoja šo darbu dažādība. Stingrība, servisa izjūta, labi padarīta darba garša un komandas gars.

Ar vīru mums vienmēr ir bijusi vēlme kustēties. Esam bijuši vairāk nekā 65 valstīs. Tie nebija tikai ceļojumi. Visur jautājām to pašu. Vai te varētu dzīvot? Meklējām vietu, kur nolikt koferus, un arī kur sākt savu projektu. Tad nonācām Latvijā.

Pamazām viss sāka sakrist. Eiropas valsts, Eiropas Savienībā, ar labām skolām, pieejamu aprūpi, daudziem, kas runā angliski, un ar dzīvu identitāti un tradīcijām. Lēmums nāca lēnām. Tas tomēr bija risks. Nebija tīkla, nebija kontaktu restorānos, nebija garantijas. Visu uzbūvējām paši.

Abi esam pavāri un esam pieraduši strādāt kopā. Savs uzņēmums bija loģisks solis. Uzsākām divus projektus, kas viens otru papildina. Jumel, mūsu food truck, un French Chef, šefpavārs mājās un privāti pasākumi.

Sākām gandrīz no nekā. Bija jāiepazīst latviešu tirgus, jāatrod ražotāji, jāsaprot vietējie ieradumi, jāiegūst klienti un reputācija, soli pa solim. Tas prasa daudz darba, un vēlmi iet uz priekšu arī tad, kad nekas nav drošs. Mainīt valsti, sākt no jauna, ņemt jaunu izaicinājumu mūs nekad nav biedējis.

Šodien mums ir divi bērni. Viņi runā latviski un ir pilnībā iekšā šajā dzīvē. Arī es runāju latviski arvien labāk. Mums ir daudz latviešu draugu. Nedēļas nogales pavadām ar viņiem un piedalāmies vietējā dzīvē.

Man tas ir īpaši svarīgi. Uzaugusi Senegālā, zinu, ko nozīmē justies mazliet svešai valstī, kurā dzīvo. To negribu saviem bērniem. Gribu, lai viņi patiešām jūtas mājās. Tāpēc nododam viņiem valodu, dziesmas, svētkus, tautas tērpus, visu, kas veido latviešu kultūru. Negribam tikai dzīvot Latvijā. Gribam būt tās daļa.

Tā pati vēlme ir mūsu virtuvē. Strādājam ar vietējiem, sezonas produktiem, cik vien iespējams pirktiem tieši no maziem ražotājiem. Aiz dārzeņa, gaļas vai zivs ir cilvēka, bieži ģimenes, darbs. Šis stāsts mūs interesē. Mums patīk satikt ražotājus, saprast, kā viņi strādā, un pēc tam pastāstīt šo stāstu šķīvī.

Mums ir arī savs neliels dārzs. Kad sezona ļauj, mūsu pašu dārzeņi nonāk ēdienos. Mēģinām to nodot bērniem. Dārzenis nenāk no lielveikala. Tas prasa laiku un rūpes. Viņi redz, kā tas aug, kā to novāc, kā to gatavo.

Ēdiens pavada visus dzīves brīžus. Ģimenes maltītes, svētkus, kāzas, dzimšanas dienas, vai vienkārši labu brīdi ar draugiem. No tā esam taisījuši savu amatu. Uzņēmumam jāgriežas, un mums no tā jādzīvo. Bet tas nav tas, kas mūs dzen. Mēs gribam, lai kaislība būtu amats, un redzēt, ka cilvēki garšo.

To esam atraduši Latvijā. Šodien strādājam ģimenēm un klientiem, kuri novērtē mūsu virtuvi un arī to, kādi mēs esam. Šī atzinība mums nozīmē ļoti daudz.

Latvija ir saglabājusi kaut ko vērtīgu. Īstu saikni ar tradīcijām un produktiem. Vēl ir mazas saimniecības, ģimenes, kas dzīvo no sava amata, un virtuve, kas seko gadalaikiem.

Pēc visām šīm valstīm un visiem šiem ceļojumiem te esam atraduši to, ko ilgi meklējām. Stabilu ģimenes dzīvi un iespēju iet tālāk savā amatā. Atbraucām pamēģināt, bez tīkla un bez pārliecības. Šodien mūsu dzīve ir šeit. Darbs, uzņēmums, bērni, draugi. Vieta, kur vairs netikai braucam cauri. Vieta, kur gribas palikt.